Žurkas un peles… Kurš gan no mums nav mēģinājis tikt vaļā no šiem laupītājiem? Grauž visu pēc kārtas: miltu maisus, kartupeļus, kabeļus pagrabā, pat vecās pagraba sienas izgrauž tā, it kā tās būtu no plastilīna.
Liec lamatas, izvieto barību, bet jēgas maz. Šķiet, kļūst klusāks, bet pēc nedēļas atkal dzirdi pazīstamo dipoņu un pīkstēšanu. It kā ņirgātos: “Nu ko, saimniek, ilgojies?”
Es arī pats ilgi karoju šo partizānu karu. Sākumā mēģināju ultraskaņas atbaidītājus, pēc tam modernos granulu preparātus ar skaļiem nosaukumiem. Līdzekļi tērējās, bet rezultāts vienmēr viens un tas pats: pāris nedēļas klusuma, un tad atkal tas pats stāsts.
Jau rokas nolaidās. Bet tad, kā tas bieži notiek, palīdzēja vecās atmiņas. Atcerējos, kā mana vecmāmiņa, stāstīja par kādu tautas metodi. Vajadzīga tikai paciņa nūdeļu un nedaudz atjautības. Sākumā pasmējos. Pēc tam iedomājos: ko es zaudēju? Sliktāk jau noteikti nebūs.
Kāpēc peles nav tik viegli noķert
Runāsim atklāti. Viņa novēro, analizē un mācās. Īsts izlūks grauzēju pasaulē! Tiklīdz viena pazūd, pārējās ēsmai met līkumu. Cik reižu esmu ievērojis: noliec barību pirmajā dienā ir panākumi, bet pēc tam it kā pa “peļu radio” būtu izsūtīts brīdinājums. Viss, neviena vairs klāt neiet. Viņas taču ir arī piesardzīgas. Nogaršo pa druskai, nogaida, vēro. Bet, ja pamana, ka kāda nav atgriezusies, vairs to nedara. Tā nu sanāk, ka barība nostrādā vienu reizi, bet pēc tam tām nav nekādas jēgas.
Žurkas ir vēl viltīgākas. Manā pagrabā dzīvoja viena, kuru saucu par Kundzi. Viņa pamanījās zagt graudus no maisiem, neaizskarot nevienu slazdu. Reiz uzliku peļu slazdu, bet viņa uzmanīgi nolaizīja ēsmu tā, ka pat atspere nenostrādāja. Tad es sapratu: ar tām jārīkojas citādi — nevis ar spēku, bet ar prātu.
Viena nūdeļu paciņa pret peļu valstību
Un tā, sēžu es kādu vakaru pie tējas un atceros: “Vecmāmiņa taču stāstīja kaut ko par makaroniem…” Viņas vārdos vienmēr bija gudrība, lai arī vienkārša. Izvelku no krājumiem pašu lētāko makaronu paciņu. Pievienoju tai pāris sastāvdaļas, kas atrodas ikviena mājās. Un sanāk nevis putra, bet gan īsts slazds, tikai nevis cilvēka vēderam, bet grauzēja kuņģim.
Noslēpums ir līdz smieklīgumam vienkāršs. Nūdeles smaržo patīkami, it īpaši, ja pievieno nedaudz eļļas. Grauzēji nespēj pretoties šādam aromātam, viņiem šķiet, ka atraduši kaut ko garšīgu un dabīgu. Bet pietiek to nogaršot, un pēc pāris stundām iestājas klusums. Bez smakas, bez pēdām, bez ņemšanās. Viņi vienkārši pazūd.
Domājat – brīnums? Nebūt nē. Viss slēpjas vienā mazā viltībā, par kuru zināja jau mūsu vectēvi.
Recepte, kas pārbaudīta pieredzē
Ņemam pašas vienkāršākās sastāvdaļas:
paciņu sausas nūdeles (jo lētāka, jo labāk);
ģipša masa (vai alabastru)
nedaudz cukura smaržai;
nedaudz saulespuķu eļļas.
Sadrupiniet nūdeles smalkās druskās. Ne miltos, bet tā, lai gabaliņi būtu nedaudz lielāki par rīsiem. Sajauciet to ar ģipša masu attiecībā viens pret vienu. Pievienojiet pāris šķipsniņas cukura un apslakiet ar augu eļļu – burtiski vienu tējkaroti uz visu maisījumu. Samaisiet, lai aromāts caurvītu katru kripatiņu.
Izskatās pēc parastas barības, pat apetītlīgas. Pele nodomās: “Ak, saimnieks dāsns, cienā!”, un paēdīs līdz sātīgumam. Taču ģipsis dara savu darbu: grauzēja iekšienē maisījums ātri sacietē. Pēc dažām stundām pele vairs nav. Viss ir vienkārši, tīri un bez liekas ņemšanās.
Kur izkaisīt ēsmu
Šeit sākas pati svarīgākā daļa. Ar pagatavošanu vien nepietiek, ēsma ir pareizi jāizvieto. Es parasti izvēlos pagraba stūrus, šķūni, bēniņus un vietas pie graudu maisiem. Galvenais – tur, kur jau manītas pēdas. Bēniņos ēsmu labāk likt zem dēļiem, pagrabā – pie sienām. Pa druskai, kaudzītēs valrieksta lielumā. Reizi nedēļā tās atjaunoju, lai neizzustu smarža.
Lasi vēl: Ar ko kopā sagaidīt Jauno gadu, lai 2026. gadā veiktos: padoms katrai Zodiaka zīmei
Pirmie rezultāti: nedēļa klusuma
Pagāja septiņas dienas. Iegāju pagrabā – klusums. Ne pīkstiena, ne čaboņas. Pārbaudu stūrus – nav ne pēdu. Pat Kundze, mana viltīgā žurka, ir pazudusi.
Pagāja vēl viena nedēļa. Neviena jauna cauruma, nevienas sagrauztas vietas. Es pat atstāju ābolus kastē uz nakti. Agrāk līdz rītam no tiem būtu palikušas tikai pārpalikumi. Bet tagad – kā noliku, tā stāv.
Re, tev nu bija lētās nūdeles! Strādā kā disciplīna – ātri un uzticami.
Daudzi domā: ja neož pēc barības, tātad nedarbojas. Bet ir tieši otrādi. Žurkas baidās no asām smakām. Turpretī eļļas un miltu aromāts viņām ir kā ielūgums uz vakariņām.
Ģipsis ir dabisks materiāls. Grauzēji nejūt nekādu viltību. Vēl viens pluss: viņi nepierod. Lai cik reižu tu šo metodi izmantotu, tā strādā stabili.
Mazās viltības no vectēva Jegora:
Netaisiet maisījumu pārāk taukainu – eļļa vajadzīga tikai smaržai.
Ja grauzēji ir īpaši nekaunīgi, pievienojiet pilienu vaniļas cukura – aromāts būs spēcīgāks.
Neberiet pārāk daudz uzreiz. Pelei patīk “pienākt un pacienāties”, nevis “pierīties”.
Nemaisiet maisījumu alumīnija traukos, ģipsis var reaģēt. Labāk izmantojiet plastmasu vai stiklu.
Un pats svarīgākais – pacietība. Pirmie rezultāti parādīsies pēc 5–7 dienām. Negaidiet brīnumu vienā naktī. Grauzēji tomēr ir piesardzīgi, viņiem vajag laiku, lai pierastu pie jaunās “barības”.
Eksperimenta kopsavilkums
Tātad, apkopošu rezultātus. Septiņas dienas – un klusums. Mēnesis – un kārtība. Un viss, kas bija vajadzīgs, ir nūdeļu paciņa.
Šo metodi es tagad iesaku visiem, kas sūdzas par grauzējiem. Vienkāršība, uzticamība un drošība – tie ir tās trīs vaļi.
Nezinu, kuram pirmajam ienāca prātā sajaukt ģipsi ar makaroniem, bet tam cilvēkam es paspiestu roku. Tautas atjautība kārtējo reizi pierādīja, ka ģēniji dzīvo nevis laboratorijās, bet laukos.
Ja esat noguruši skraidīt pa veikaliem, meklējot “brīnumbarību”, apstājieties. Viss nepieciešamais jau ir jums pa rokai. Nūdeles, nedaudz ģipša, kripatiņa pacietības, un jūsu mājas kļūs klusas kā bibliotēka.
Lasi vēl: Astroloģes Tamāras Globas horoskops 2026. gadam visām zodiaka zīmēm
Un, kad kārtējo reizi kaimiņš sūdzēsies, ka žurkas atkal apmetušās viņa šķūnī, vienkārši pasmaidiet un pasakiet: “Bet tu nūdeles pamēģini. Pārbaudīts, palīdz.”
